Saviļņojoša un sirsnīga izvērtās mūsu Ukrainas viešņu uzņemšana šovakar Lielajā ģildē. Kaut joprojām ar vaļējām brūcēm, ar sāpēm, ar izmisušām acīm, tomēr drauga plecs, patiesa sapratne - spēj stiprināt, uzmundrināt un dziedēt!

 

Paldies Kijivas kamerorķestra galvenajai diriģentei Natālijai Ponomarčukai par ievadu ukraiņu skaņtēlu pasaulē, paldies majestātiskai solistei, mecosoprānam Oksanai Nikitjukai par daļiņu Ukrainas dabas mirdzuma!

 

Šovakar koncertā dzirdējām Leonīda Hrabovska Concerto Misterioso, Oļeha Kivas Trešo kamerkantāti pēc Pavlo Tičina poēmu motīviem, Valentīna Silvestrova “Serenādi” un Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju Lamažorā.

 

“Vai tā ir cilvēka vai zvēra seja?”

Smej vējš no Ukrainas,

no Ukrainas vējš smejas!

Velna vējš! Nolādētais vējš!

No Dņepras bezbēdīgi atskan viņa balss:

nē, pani, neceriet uz veiksmi,

nu jūsu dziesmai gals!

Neko tik ļoti sirds mana nemīl

kā vēja pūsmu,

kā viņa ceļus, viņa sāpes

un zemi,

savu zemi.

 

/Pavlo Tičins, atdz. Ā. Elksne/